Būvinženieru sertifikācija – formalitāte

Būvniecības likumā būtu jāatceļ obligātā būvinženieru sertifikācija, bet stingrāk jākontrolē būvuzņēmēji Jaunā Būvniecības likuma kontekstā patlaban aktualizēts jautājums par būvatļauju apstrīdēšanas kārtību. Diemžēl šī nav vienīgā nozares problēma, kurai pēc iespējas ātrāk jārod risinājums – jaunajā Būvniecības likumā jāatceļ obligātā būvinženieru sertifikācija, vienlaikus nosakot lielāku atbildību būvuzņēmējiem, kas vēlas strādāt gan pašmāju, gan Eiropas Savienības (ES) tirgū. Mēs strādājam vienotajā ES tirgū, bet reizēm šķiet, ka valsts pārvaldes pārstāvji šo faktu aizmirst, radot birokrātiskas kontroles sistēmas un apgrūtinot būvinženieru darbu un konkurētspēju. Būvinženieru sertifikācija ir birokrātiska un neefektīva. Katra Eiropas valsts pati regulē būvinženieru sertifikācijas un reģistrācijas jautājumus, tā nav stingri reglamentēta ES līmenī. Latvijas būvinženieru sertifikācijas process, ja salīdzinām ar citām ES dalībvalstīm, ir sarežģīts, dārgs un rada šķēršļus gan būvuzņēmēju, gan arī speciālistu darbam. Saskaņā ar Latvijas Būvniecības likumu, arhitektiem, būvinženieriem un būvtehniķiem (visas minētās ir tā saucamās reglamentētās profesijas) patstāvīgam darbam šajās profesijās nepieciešams būvprakses vai arhitekta prakses sertifikāts jeb darba atļauja. Turklāt šos sertifikātus piešķir uz laiku – uz pieciem gadiem. Jāuzsver, ka lielākajā daļā ES dalībvalstu būvinženierim sertifikāts nav obligāts – Apvienotajā Karalistē, Beļģijā, Bulgārijā, Dānijā, Francijā, Īrijā, Itālijā, Kiprā, Luksemburgā, Maltā, Nīderlandē, Rumānijā, Somijā, Spānijā, Ungārijā, Vācijā, Zviedrijā un Igaunijā. Kā būvuzņēmējam, lai nodrošinātu augstu pakalpojumu kvalitāti, man ir svarīgi nodarbināt profesionālus un izglītotus būvinženierus ar darba pieredzi. Būvinženiera sertifikācija reizi piecos gados negarantē darba kvalitāti un tā nav speciālista kompetences apliecinājums. Būvinženieru sertifikācija patlaban ir kā krustiņš, kas reizi piecos gados, obligāti jāievelk. Šī formalitāte ir gana sarežģīta, un tās nokārtošana prasa laiku un līdzekļus. Tirgū trūkst kvalificētu būvniecības speciālistu un problēma kļūst aizvien aktuālāka. Sarežģītais sertifikācijas process nepalīdz kvalificētu speciālistu piesaistei un vēl jo vairāk – neveicina ilgāku laiku ārzemēs strādājošo Latvijas būvinženieru atgriešanos vietējā darba tirgū. Situācija ir absurda, jo darbam citu valstu tirgos būvinženierim sertifikāts nav nepieciešams, bet, atgriežoties mājās, legāls darbs bez atkārtotas darba atļaujas jeb sertifikāta iegūšanas savā profesijā vairs nav iespējams. Uzskatu, ka būvinženieru sertificēšana Latvijā nav nepieciešama, ja būvinženieris ieguvis atbilstošu izglītību un praktisko pieredzi, strādājot nozares uzņēmumos Latvijā vai citās valstīs. Alternatīva sertificēšanai būtu Būvinženieru reģistra izveide, kas praksē veiksmīgi darbojas citās Eiropas Savienības valstīs. Vienlaikus būtu jānosaka stingrāki kritēriji tieši būvuzņēmēju darbam Latvijas tirgū, nosakot uzņēmēja atbildību, sertifikācijas kārtību un kontroles mehānismu. Tagad principā jebkurš var dibināt būvuzņēmumu un nodarboties ar būvniecības pakalpojumu sniegšanu. Latvijā ir vairāk nekā 4000 būvuzņēmumu, tādēļ jaunajā Būvniecības likumā jāparedz stingrāks uzņēmēju darba regulējums. Jaunais Būvniecības likums netiek pieņemts jau četrus gadus, tāpēc ir pēdējais brīdis, lai sakārtotu būvniecības nozari un uzlabotu tās vājos punktus. Svarīgi, lai jaunais likums būtu būvnieku interesēs un juridisko jautājumu sakārtošana palīdzētu atrisināt samilzušās problēmas, tajā skaitā arī būvinženieru sertifikācijas un būvuzņēmēju profesionālās atbildības jautājumus. Autors ir būvkompānijas „Selva būve” valdes priekšsēdētājs   — www.ir.lv